Pēc Ježova ieteikuma skatos dokumentālo filmu sēriju “PSRS dzimušie”. Projekta būtība ir tāda, ka bērni, sākot no 1990. gada, proti, pārbūves laika, un septiņu gadu vecuma, atbild uz jautājumiem un stāsta raidījuma vadītājam par pasauli. Nākamā filma tiek uzņemta pēc 7 gadiem, kad bērniem jau ir 14, pašā “mežonīgo deviņdesmito” karstumā. Vēl viena – kad viņiem ir 21, 2004. gadā, kad nākotnē jau var raudzīties ar zināmu optimismu, un pēdējā – 28 gadu vecumā, proti, pavisam nesen, 2011. gadā.
Visas filmas ir pieejamas YouTube un Rutracker. Par spīti krievu dokumentālistikai tradicionālajai gaudulīgajai mūzikai, filmas ir visnotaļ baudāmas.
Bērni ir diezgan dažādi: priestera meita un ievērojama žurnālista mazdēls, vienkārši puiši no ciemiem un priviliģēti padomju elites bērni, ASV adoptēts bērnunama audzēknis un jaunizcepti imigranti, kuri dien Izraēlas Aizsardzības spēkos. Tomēr nepamet sajūta, ka režisors saviem nolūkiem tomēr ir atlasījis interesantus un raksturīgus biedrus — gods un slava viņam. Turklāt visi ir no dažādām valstīm un reģioniem: Lietuvas, Gruzijas, Pēterburgas, Maskavas, Pievolgas, Kirgizstānas utt.
Mani personīgie iespaidi par filmu. Izrādās, pat 7 un vēl jo vairāk 14 gadu vecumā var visai labi praktiski saprast, kas notiek apkārt un uz kurieni viss virzās. Bērni nelolo daudz ilūziju, reizēm pat pārsteidzoši trāpa naglai uz galvas.
Pēdējā filmā (28 gadu vecumā) kāds puisis saka: “Ja Krievija gribētu, visi no tās baidītos.” Nav liela prieka vai nopelna tajā, ka visi no tevis baidās, tomēr tā arī sanāca: tagad visa Rietumu pasaule uz Krieviju raugās ar bažām un satraukumu. Gribējāt — dabūjāt, pavasaris parādīs, kurš kur dirsa.
Skumdina tas, ka daudzus filmas varoņus dzīve ir norūdījusi tā, ka viņi kļuvuši skarbi un asinskāri. Par laimi, ne visus — netrūkst optimistisku, mērķtiecīgu varoņu, kuri nav apmaldījušies un sarūgtināti.
Tiem, kuri uzauguši postpadomju telpā un kaut cik orientējas tā laika un šodienas realitātē, būs, ko noskatīties un saprast.
Vērtējums: 8/10, iesaku
P.S. Nesen noskatījos arī “Laimīgo cilvēku” pirmo sēriju, bet par to — citreiz.